Krievijas Federācijas ārlietu ministra S.Lavrova atbilde uz Latvijas žurnālistes A.Berezovskas jautājumu preses konferencē par Krievijas diplomātijas darbības rezultātiem 2020.g. (Maskava, 2021.g. 18.janvāris)
A.Berezovskas jautājums: Esmu viena no tiem septiņiem Latvijas žurnālistiem, kurus decembrī aizturēja vietējie drošības dienesti par sadarbošanos ar “Sputņik Latvija” portāliem un aģentūru “Baltnews”. Decembrī mūs pakļāva pārmeklēšanām, izņēma mūsu orgtehniku, datorus, diktofonus, un cēla pret mums kriminālapsūdzību par “starptautisko sankciju” pārkāpšanu. Ir pagājis jau pusotrs mēnesis. Mēs līdz šim brīdim neredzam nekādu starptautisko tiesībsargājošo struktūru reakciju uz šo, maigi izsakoties, neikdienišķo notikumu, tajā skaitā no līderu puses, kuri vakar vētraini reaģēja uz A.Navaļnija aizturēšanu piecas minūtes pēc tam, kad tas bija noticis.
Kā Jūs domājat, kāpēc par mūsu kliedzošo, manā ieskatā, gadījumu – septiņu žurnālistu aizturēšanu Latvijā – starptautiskās amatpersonas klusē? Vai Krievijas ĀM var kaut ko darīt žurnālistu, kas pārstāv Krievijas plašsaziņas līdzekļus ārvalstīs, aizstāvībai?
S.Lavrova atbilde: Mēs cenšamies. Es lietoju šo vārdu ne vienkārši kā atrunu. Mēs patiešām speram nopietnus soļus. Apspriežam šo tēmu mūsu iknedēļas apspriedēs, kuras noturu ar saviem vietniekiem un Krievijas ĀM Kolēģijas locekļiem. Mums ir ne tikai kaut kur jāpaziņo, ka noraidām šādus rupjus nacionālo tiesību aktu un starptautisko saistību pārkāpumus, bet obligāti ir jāiedarbina arī starptautiskie mehānismi. Mēs uzstājāmies ar prezentāciju ANO, EDSO, Eiropas Padomē. Turpināsim šo darbu.
Kad mums ir neapstrīdami, neapgāžami fakti par rupju plašsaziņas līdzekļu brīvības pārkāpšanu, turklāt vēl arī ar draudiem uzsākt krimināllietu, tad ANO cilvēktiesību formātos pastāvošie mehānismi (un tur netrūkst ziņotāju par dažādiem cilvēktiesību pārkāpumu aspektiem: ir cilvēktiesību komisārs Eiropas Padomē, EDSO pārstāvis plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumos) nevar attaisnot to, ko viņi ar Jums dara. Šādu gadījumu ne mazums ir arī Jums apkārt – kaimiņos esošajās Baltijas valstīs. Viņi mums parasti raksta vēstules. Bet mēs vēlamies iedarbināt konvencijās pastāvošos mehānismus, kas pieprasa, lai attiecīgā valsts labo šādu pārkāpumu. Šiem mehānismiem (atvainojiet par ne visai diplomātisko vārdu) nevajadzētu “likt mierā” likumpārkāpēju, kamēr pārkāpums netiks izbeigts. Mūsu kolēģi no daudzpusējām struktūrām daudz mazāk tiecas cīnīties par patiesību, kad runa ir par plašsaziņas līdzekļiem krievu valodā. Kaut arī Latvijas gadījumā krievu valoda ir dzimtā valoda. Tajā domā, dzīvo un to lieto gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju, 40 procenti noteikti. Lai šādā veidā izrādītu pilnīgu necieņu pret saviem pašu tautiešiem, ir jābūt specifiskai politiskai orientācijai.
Mēs turpināsim mēģināt panākt saprātīgas darbības no starptautiskajām struktūrām, bet paralēli vēlamies “pacelt” nevalstiskās organizācijas. Viņiem ir pilnīgs pamats vērsties tiesās. Tiesu atteikums ļauj vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Tā jau pāris reižu ir pieskārusies plašsaziņas līdzekļu tēmai. Iepriekš šādu precedentu nav bijis, taču nesen tādi tika radīti saistībā ar Rietumu izteiktajiem pārmetumiem Krievijas medijiem. Tāpēc ECT tagad ir jāaplūko situācija, kura pat nav pakļauta jebkāda veida dubultai interpretācijai. Tā ir tik acīmredzama, un es nedomāju, ka tiesai būtu ilgi jāizskata lieta pirms sprieduma pasludināšanas.
Tajā pašā laikā mēs strādājam un turpināsim strādāt ar starptautisko tiesību juristiem. Mēs izmantosim arī mūsu Ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību atbalsta un aizsardzības fondu, kas cita starpā būs gatavs palīdzēt žurnālistiem.
Es apliecinu mūsu atbalstu “Sputņik” ne tikai tāpēc, ka tas ir Krievijas plašsaziņas līdzeklis. Jebkuras valsts, arī Latvijas, pilsoņiem ir tiesības uz alternatīviem informācijas avotiem. Piekļuvi informācijai nodrošina daudzi EDSO lēmumi. To garantē Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Šis piekļuves informācijai princips nesen tika samīdīts Amerikas Savienotajās Valstīs, ko pavadīja amerikāņu sabiedroto apstulbinošs klusums vai neskaidri komentāri. Tagad viņi mēģina “to visu paslaucīt zem paklāja”, sakot, ka jau ir atjaunojuši D.Trampa piekļuvi Facebook (bet nav atjaunojuši “Twitter”). Runa nav par D.Trampu, bet gan par to, ka valsts rupji nav izpildījusi savu pienākumu nodrošināt piekļuvi informācijai. Tika norādīts, ka ne jau Amerikas valdība “piegrieza skābekli” tiem, kurus visas šīs platformas atzina par nepatiesas informācijas avotu. Korporācijas, lūk, neesot parakstījušas nekādus paktus. Ar mums tam nav nekāda sakara. Augstākajā līmenī pieņemtajos EDSO paktos un lēmumos, ko Rietumi nenogurstoši citē (vismaz citēja vēl nesen), ir ierakstīts valsts pienākums nodrošināt ikvienai personai brīvu piekļuvi informācijai tās teritorijā. Tādējādi “Sputņik” bauda mūsu pilnīgu atbalstu. Es zinu, ka to iecienījuši arī mani rietumu kolēģi. Viņi uzskata, ka tādi plašsaziņas līdzekļi kā “Sputņik”, “RT” ir svarīgi, lai pastāvētu atšķirīgs viedoklis, salīdzinot ar to, kas tagad ir unificēts un ko rietumu plašsaziņas līdzekļi piemēro katrā kaut cik nozīmīgā jautājumā.
